Anna pacēla uz viņu acis.
— Labi, — viņa teica.
Māris samirkšķināja acis. Viņš bija gaidījis pavisam ko citu. Jautājumus, pārmetumus. Viņš pat bija sagatavojis argumentus, izdomājis frāzes: “Tas ir godīgi,” “Tā būs taisnīgi,” “Katrs atbildēs par saviem izdevumiem.” Bet atbilde bija vienkāršs “labi”.
— Tas ir, tu neiebilsti? — viņš precizēja, sajūtot, kā iekšpusē ceļas viegls kairinājums.
— Nē, — Anna paraustīja plecus. — Tu esi nolēmis, tātad tā tam būs.
Viņš nošņācās, mēģinot saskatīt kādu āķi. Vai tad viņai nevajadzētu teikt kaut ko pretī, atrunāt? Vai vismaz pajautāt, ko tas viņai nozīmē? Bet nē. Viņa sēdēja pretim, mierīgi maisot ar karotīti cukuru tējā.
— Es domāju, ka mēs par to apspriedīsimies, — viņš teica.
— Vai tad tu jau neesi nolēmis? — viņas balss bija maiga, nedaudz vāji ironiska.
Māris nezināja, ko atbildēt. Protams, viņš bija nolēmis. Viņš visu bija aprēķinājis: ienākumus, tēriņus, līdzsvara nepieciešamību. Ģimenes budžets viņu vienmēr bija nomācis – bezgalīgas sarunas par to, ka “jāpērk”, “jānomaksā”, “kur dabūt naudu”. Atsevišķs budžets viņam šķita loģiska izeja. Bet tagad, skatoties uz sievu, viņš sajuta dīvainu nemieru. Viņa to vienkārši pieņēma kā faktu.
Un nez kāpēc tas viņu biedēja vairāk, nekā ja viņa būtu sacēlusi vētru. Mājā smaržoja pēc sautētiem dārzeņiem. Anna stāvēja pie plīts, slinki maisot ar karoti katla saturu. Nepievienoja garšvielas pēc nejaušības, negaršoja. Vienkārši gatavoja — bez iedvesmas, bez vēlmes pārsteigt. Meita, Linda, klusējot klāja galdu. Viņas kustības bija ātras, pierastas, bet ik pa laikam viņa uzmeta mātei īsus, piesardzīgus skatienus.
— Mammu, vai tu neaizmirsusi par mērci? — viņa jautāja.
Anna pakratīja galvu.
— Šodien bez tās.
Linda sarauca uzacis, bet neko neteica. Kad Māris iegāja virtuvē, viņš uzreiz sajuta pārmaiņas. Parastas ģimenes vakariņas — bet kaut kas trūka. Mājīgums? Vai varbūt tā knapi jaušamā siltuma sajūta, kas vienmēr virmoja gaisā? Anna pasniedza šķīvjus, pati apsēdās pie galda un sāka ēst.
— Es te padomāju, ka jāfiksē uzreiz: no šodienas mums ir atsevišķs budžets, — paziņoja Māris, cenšoties, lai balss skanētu stingri.
Linda pārsteigti pacēla galvu. Anna mierīgi paraustīja plecus:
— Labi.
Un tas bija viss.
Nekādu jautājumu, nekādu diskusiju. Māris nolika malā dakšu, uzmanīgi paskatījās uz sievu.
— Tu esi pārliecināta, ka visu saprati?
— Protams, — viņa atbildēja un atkal iedzēra malku ūdens.
Viņš sajuta kairinājumu. Kāpēc viņa neko nesaka? Kāpēc nejautā, kā tagad tiks sadalīta nauda? Kāpēc viņa vienkārši… piekrīt?
Linda neveikli pārvietoja glāzi.
— Mammu, vai tev viss kārtībā?
Anna uzsmaidīja meitai.
— Jā. Viss labi.
Bet Linda sajuta, ka tā nav. Māris arī sajuta. Sasprindzinājums karājās gaisā, neredzams, bet jūtams kā vēss caurvējš. Rīts sākās ar kaitinošu sīkumu.
Māris pastiepās pēc tīrām zeķēm, bet kumodes atvilktnē gulēja tikai viens pāris — tieši tās, ko viņš parasti atstāja “pēdējam gadījumam”. Vakar vakarā viņš bija pārliecināts, ka Anna kā vienmēr izmazgās veļu. Bet lūk, viņa zeķes, guļ, kā atstātas. Viņš atvēra skapi vannas istabā — grozs ar netīro veļu bija pilns. Māris neteica ne vārda. Virtuvē Anna jau sēdēja pie galda, dzerot tēju. Viņa pat nepagrieza galvu, kad viņš ienāca.
— Mums beigusies tēja? — viņš jautāja, ieskatoties skapītī.
— Jā, — mierīgi atbildēja Anna.
— Un?..
Viņa iedzēra malku.
— Un man ir mana tēja.
Māris pagriezās. Viņas rokās bija krūze ar kaut ko aromātisku, garšvielām bagātu. Bet melnās tējas, ko viņš dzēra katru rītu, tiešām nebija.
— Tu nenopirki?
Anna paskatījās uz viņu pāri krūzei.
— Mums taču ir atsevišķs budžets, — viņa atgādināja. — Es pērku to, kas vajadzīgs man.
Māris savilka lūpas. Nu labi. Viņš iedzers kafiju. Bet arī kafijas burkā bija palicis uz pašas apakšas. Viņš paskatījās uz sievu — tā mierīgi šķirstīja kaut ko telefonā.
— Tu nejautā, kā man iet? — viņš jautāja pēc pauzes.
Anna uz sekundi pacēla galvu.
— Vai agrāk es jautāju?
Māris atvēra muti, bet nespēja atbildēt. Protams, jautāja. Katru vakaru. “Kā diena pagāja?”, “Kā iet darbā?” — viņš pat nepamanīja, kā bija pieradis pie šiem vienkāršajiem jautājumiem. Bet tagad viņa nejautā. Viņš apsēdās pretim, sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Vai tu esi nolēmusi no manis norobežoties?
Anna nedaudz noliecās galvu, domīgi paskatījās uz viņu.
— Nē, — viņa atbildēja. — Vienkārši… atsevišķs budžets nav tikai par naudu.
Viņa atkal iedzēra malku tējas, it kā tas viņu nemaz neskartu. Māris sajuta, ka mājā kļuvis dīvaini kluss. Linda sēdēja pie galda un slinki virpināja makaronus uz dakšas. Agrāk vakariņas bija citādas. Mamma kaut ko izdomāja, eksperimentēja ar receptēm. Tēvs kurnēja, ka “nevajag neko sarežģīt”, bet vienmēr ēda ar apetīti. Bet tagad…
— Mammu, vai mums šodien bez salātiem? — viņa uzmanīgi jautāja.
Anna paraustīja plecus.
— Ja gribi, vari pagatavot.
Linda sarauca uzacis. Parasti mamma visu sagatavoja iepriekš, skaisti uzklāja galdu, pasniedza ēdienu siltās bļodās, lai visiem būtu ērti. Tagad uz galda stāvēja tikai šķīvji ar makaroniem un ceptu vistu. Tēvs arī pamanīja.
— Tu kaut kā… vienkāršāk sāki gatavot, — viņš teica.
Anna paskatījās uz viņu ar vieglu pārsteigumu.
— Jā? Vai tev kaut kas trūkst?
Viņš sajuta viņas vārdos nevis izaicinājumu, bet gan sirsnīgu jautājumu.
— Vienkārši… — Māris uzmeta skatienu meitai, kura klusi sēdēja, nolaidusi acis šķīvī. — Kaut kā nav kā agrāk.
Anna pamāja ar galvu un turpināja vakariņot. Linda sajuta, ka mamma ir mainījusies. Viņa nebija noskumusi — gluži pretēji, izskatījās mierīga, bet… atturīga. It kā viņai vairs nebūtu tik svarīgi, kas notiek pie šī galda.
— Mums taču tagad ir atsevišķs budžets, — mierīgi atgādināja Anna.
Agrāk vakariņās vienmēr bija silti. Viņi runāja, dalījās jaunumos, pat sacentās reizēm. Tagad pie galda valdīja klusums. Un nez kāpēc šis klusums bija smagāks par jebkuriem saucieniem. Vakarā Māris klusēdams nolika uz virtuves galda dažas banknotes.
— Tas produktiem, — viņš teica, nepaceldams acis.
Anna paskatījās uz naudu, bet nepaņēma to uzreiz.
— Cik te ir?
— Pietiekami, — viņš atbildēja, skatoties telefonā.
Anna pamāja, ielika naudu makā un vairs nejautāja. Nākamajā dienā viņa staigāja pa veikalu ar ratiņiem, uzmanīgi izvēloties preces. Pirmo reizi daudzu gadu laikā viņa nedomāja par to, kas garšo Mārim. Viņa nenopirka desu, ko viņš bija pieradis ēst no rītiem. Neņēma viņa iecienīto sieru, neielika grozā viņa iecienītās uzkodas. Toties ratiņos bija augļi, Lindai, jogurti, zaļā tēja un labs zivs gabals, ko viņa pati sen bija gribējusi nogaršot.
Pienākot pie kases, Anna pamanīja, ka jūtas dīvaini. Brīvi. Viņa ne reizi neiedomājās: “Vai Māris to ēdīs?” Viņa nopirka to, kas vajadzīgs viņai un meitai. Kad viņa atgriezās mājās un salika produktus, Māris ieskatījās ledusskapī.
— Kur ir mans siers?
Anna pat nepagriezās.
— Kurš?
— Tu zini, kurš, — viņš nošņācās, atvēra vienu atvilktni, tad otru. — Tu nenopirki?
— Nē, — mierīgi atbildēja viņa. — Es paņēmu to, kas mums ar Lindu vajadzīgs.
Viņš sastinga, it kā uzreiz nesaprastu viņas vārdu jēgu.
— Bet es tev iedevu naudu.
Anna pasmaidīja un paraustīja plecus.
— Jā. Un es to iztērēju ēdienam.
Viņa neteica “mūsu ēdienam”. Māris aizvēra ledusskapi. Viņam pēkšņi kļuva neomulīgi. Māris atvēra ledusskapi un sastinga. Kaut kas bija… ne tā. Jogurti glītā rindā, svaigi dārzeņi konteinerā, burciņa ar ogām, minerālūdens pudele. Bet nebija desas, tās pašas, ko viņš vienmēr ēda no rīta uz sviestmaizēm. Viņš pastiepa roku pret plauktu, automātiski pārbaudīja, vai nav iekritis kaut kur dziļumā. Nē.
Māris sarauca uzacis. Anna ienāca virtuvē, nepievēršot viņam uzmanību. Izņēma no ledusskapja jogurta burciņu, apsēdās pie galda.
— Tu nenopirki desu?
Viņa pat nebija pārsteigta par jautājumu.
— Nē.
— Kāpēc?
Viņa ar karotīti iezīmēja jogurtā mazu apli, it kā apdomājot atbildi.
— Man tā nav vajadzīga.
Māris pasmaidīja.
— Bet man gan ir vajadzīga.
Anna paskatījās uz viņu vienaldzīgi.
— Tad nopērc.
Viņš ne uzreiz atrada, ko atbildēt. Agrāk bija citādi. Agrāk viņš vienkārši dzīvoja — atvēra ledusskapi, ņēma, ko gribēja, nedomāja, no kurienes tas tur rodas. Bet tagad… Viņš sajuta, kā iekšpusē ceļas dīvaina sajūta. Kāda auksta, lipīga apzināšanās. Anna vairs nerūpējās par viņu. Tikmēr Anna, aizverot skapīti ar graudaugiem, nodomāja:
“Es vienmēr domāju, ka bez viņa mums būs grūtāk. Ka bez viņa iesaistīšanās man būs sarežģīti, ka esmu atkarīga no viņa. Bet, šķiet, ka tā nav.” Viņa iedzēra vēl vienu lēnu malku tējas. “Šķiet, mums pat ir vieglāk.” Māris atkal atvēra ledusskapi. Nē, viņam nešķita. Plaukti izskatījās neierasti: ierastā komplekta — desas, siera, bundžas — vietā tagad valdīja kaut kāda… kārtība. Viss bija izvietots glīti, bez haosa, bet galvenais — bez viņa.
Jogurti ar augļu uzlīmēm. Konteineri ar dārzeņiem. Viegli našķi, kuriem viņš pat nepieskartos. Viņš aizvēra durtiņas, tad atkal atvēra, it kā cerētu, ka mīļākā kūpinātā desa pēkšņi parādīsies no gaisa.
— Vai tu tagad esi nolēmusi ēst kā fitnesa blogere? — viņš pasmīnēja, uzmetot skatienu sievai, kura stāvēja pie plīts.
Anna nereaģēja uzreiz, vienkārši mierīgi maisīja ar karoti katla saturu.
— Es pērku to, kas mums ar Lindu vajadzīgs, — viņa teica vienmērīgā balsī.
— Un man, tātad, nekas nav vajadzīgs?
Anna pagriezās, satika viņa skatienu.
— Mums ir atsevišķs budžets, — viņa atgādināja ar vieglu smaidu.
Māris saspieda žokļus, bet neatbildēja. Anna tajā brīdī pēkšņi pieķēra sevi pie dīvainas domas. “Es vienmēr domāju, ka bez viņa mums būs grūtāk.” Viņa taču bija pieradusi pie šīm pastāvīgajām domām: vajag nopirkt, vajag pagatavot, vajag izpatikt. Bet tagad viņa vienkārši… nedomāja par to. “Bet, šķiet, ka tā nav.”
Pirmo reizi ilgu laiku viņa sajuta vieglumu
Māris pastiepās, nožāvājās un, kā vienmēr, vispirms devās uz virtuvi. Rīts sākās vienādi: karsta kafija, dažas minūtes klusuma, tad duša, darbs. Viņš atvēra skapīti, pastiepa roku… un sastinga. Kafijas burkas nebija. Māris sarauca uzacis. Viņš skaidri atcerējās, ka vakar apakšā bija palicis nedaudz, bet šodien — tukšums.
Viņš atvēra citu skapīti, ieskatījās ledusskapī, tad atkal skapī. Kafijas nebija nekur. Toties uz plaukta glītās rindās stāvēja tējas paciņas. Dažādas: zaļā, zāļu, kaut kāda ar ogām — tā, kas garšoja Annai. No guļamistabas atskanēja viegli soļi.
— Anna, kur kafija? — viņš jautāja, pat nepagriezies.
— Beidzās, — mierīgi atbildēja viņa.
— Tad tu nenopirki?
Viņa parādījās durvju ailē, novelkot halāta piedurknes.
— Nē, — viņa teica maigi.
Māris lēnām pagriezās.
— Kāpēc?
Anna paraustīja plecus.
— Man ir savs budžets. Un es kafiju nedzeru.
Viņš samiedza acis, mēģinot viņas balsī uztvert zaimus, bet sievas acīs bija tikai mierīga pārliecība. Viņa aizgāja pie galda, paņēma savu krūzi ar aromātisko tēju un lēnām iedzēra malku. Māris skatījās uz viņu, sajūtot dīvainu, nepazīstamu sajūtu. Viņa ierastā pasaule vairs nedarbojās pēc vecajiem noteikumiem. Linda stāvēja virtuves durvīs, klusi vērojot vecākus.
— Man ir savs budžets. Un es kafiju nedzeru.
Mamma to pateica ar tik vieglu smaidu, ar tādu mieru, ka Lindai iekšpusē kaut kas notrīsēja. Māris klusēja. Viņš skatījās uz sievu, it kā pirmo reizi redzētu viņu tādu. Vienaldzīgi pārliecinātu. Nestrīdas, neprotestē, nepaskaidro — vienkārši konstatē faktu.
Linda bija pieradusi, ka mamma vienmēr par visu rūpējas. Viņai vienmēr bija “Un kas garšo tētim?”, “Tētim jāieliek līdzi pusdienas”, “Tētis taču bez kafijas nevar”. Bet šodien šo ierasto frāžu nebija. Un Linda pēkšņi saprata: attiecības nav tikai rūpes. Tās ir arī robežas. Viņa pārnesa skatienu uz tēvu.
Māris apjucis stāvēja pie skapja, it kā nezinātu, ko tagad darīt. Viņš taču nekad nebija domājis, kā parādās viņa kafija. Tā vienkārši bija. Kā tīrs krekls no rītiem. Kā vakariņas uz galda. Bet tagad tā nebija. Tagad viņš atradās rūpju otrā pusē. Un viņam tas nepatika.
Pagāja nedēļa
Māris pamanīja pārmaiņas ne uzreiz. Bet kādu vakaru, atgriežoties no darba, viņš apstājās pie viesistabas durvīm un pēkšņi saprata: kaut kas ir mainījies. Anna sēdēja krēslā, lasot grāmatu. Viņai bija dīvaina sejas izteiksme — viegla koncentrēšanās, pilnīgs noguruma trūkums. Viņa izskatījās… mierīga. Pat jaunāka. Agrāk vakari pagāja citādi. Anna kurnēja, ka viņš izmētā mantas. Kairināti nopūtās, ja viņš aizmirsa iznest atkritumus. Ar pārmetumu teica: “Tu atkal aizkavējies? Es tevi gaidīju.”
Tagad klusums mājā bija citāds. Viņa viņu vairs negaidīja. Viņa vairs neprasīja, nesūdzējās, neteica viņam, kas jādara. Agrāk Māris uzskatīja, ka finansiālā brīvība padarīs viņu laimīgāku. Viņš domāja, ka, sadalot budžetu, atbrīvosies no sadzīves diskusijām, no pastāvīgajiem “jāpērk”, “jānomaksā”, “kad būs alga?”.
Viņš gribēja mazāk atbildības. Bet tā vietā māja kļuva… aukstāka. Ne uzreiz, bet pamazām. Viņš sajuta, ka trūkst kaut kā neuztverama — ierastā siltuma, rūpju, to pašu sīkumu, kas agrāk viņu kairināja. Bet Anna vienkārši dzīvoja. Klusi, mierīgi, viegli. Un šajā mierā bija kaut kas biedējošs. Anna sēdēja virtuvē ar tējas krūzi, skatoties pa logu. Viņa pieķēra sevi pie dīvainām domām.
“Kāpēc man ir tik mierīgi?” Agrāk vakari pagāja steigā: pagatavot vakariņas, pārbaudīt, kas ledusskapī, padomāt, ko pirks rīt.
Bet tagad viņa vienkārši sēdēja. “Vai tiešām es biju tik pieķērusies šiem sadzīves pienākumiem? Vai arī tas bija tikai ieradums?” Viņa vienmēr domāja, ka rūpes par māju ir viņas atbildība. Ka, ja viņa neizdarīs, neviens neizdarīs. Bet izrādījās, ka var arī nedarīt. Un pasaule nesabruka. Viņa iedzēra malku tējas, apzinoties, cik maz laika agrāk veltīja sev. Agrāk viņa domāja par viņu. Par to, kas viņam garšo, kas viņam vajadzīgs, kas viņu kairina.
Bet tagad… tagad viņu interesēja tikai tas, kas vajadzīgs viņai. Tāpēc mājā kļuva klusāk. Mamma vairs nejautāja: “Kā tev iet, Māri?” Tētis vairs nemeta gaisā ierasto: “Tu uztaisīji vakariņas?” Starp viņiem bija kaut kas dīvains, neredzams, bet auksts.
— Tu vairs nejautā, cik naudas palicis, — teica Māris kādu vakaru.
Anna pacēla uz viņu mierīgu skatienu.
— Vai man vajadzētu?
Viņš sarauca uzacis.
— Nu… Tu taču agrāk vienmēr jautāji.
Viņa pamāja, it kā piekrītot, bet neko neatbildēja. Māris pēkšņi saprata, ka sieva vairs neapspriež ar viņu naudu. Agrāk viņa vienmēr precizēja: kad alga, cik var tērēt produktiem, kādi rēķini jāapmaksā. Tagad — klusums. Viņš skatījās, kā Anna akurāti ķemmē matus pie spoguļa, nesteidzīgi sasien astē. Viņa neizskatījās satraukta.
— Tu… pati sevi nodrošināsi? — viņš jautāja, pats nezinot, kāpēc.
Anna nedaudz pasmaidīja.
— Protams.
Māris sajuta, kā iekšpusē kaut kas nepatīkami notrīsēja. Viņš vienmēr domāja, ka sieva ir finansiāli atkarīga no viņa. Ka viņai ir nepieciešama viņa iesaistīšanās budžeta plānošanā. Bet tagad pēkšņi saprata: viņa vairs neko no viņa negaida. Anna tajā brīdī mierīgi domāja:
“Viņš nezina, ka man jau sen ir drošības spilvens.”
Viņš domāja, ka kontrolē. Bet patiesībā viņš to jau sen bija zaudējis. Anna mazgāja traukus, kad Linda uzmanīgi ienāca virtuves. Māris sēdēja viesistabā, virpinot rokās telefonu. No virtuves atskanēja Annas, tad Lizas klusinātās balsis. Viņš nedzirdēja vārdus, bet sajuta noskaņojumu. Viņas runāja klusi, mierīgi. Bez viņa. Agrāk vakariņas bija skaļas, ar sarunām, apspriešanām. Anna vienmēr rūpējās par viņu — jautāja, kā iet, kas noticis, ko nopirkt.
Tagad tā nebija. Tagad mājā kļuva kluss. Bet ne tas mājīgais klusums, kad vienkārši ir labi kopā. Bet tas, kas attālina.
“Es domāju, ka zaudēju kontroli,” — viņš pēkšņi apzinājās. “Bet patiesībā es zaudēju ģimeni.”
Māris atgriezās mājās vēlāk nekā parasti. Diena bija smaga, un vienīgais, ko viņš vēlējās, bija apsēsties pie galda, sajust karstu vakariņu smaržu, dzirdēt ierastās šķīvju un sarunu skaņas. Bet, ieejot virtuvē, viņš ieraudzīja tukšu galdu. Nekādu katlu. Nekādu šķīvju ar vakariņām.
Tikai zīmīte uz ledusskapja:
“Mēs ar Lindu pavakariņojām kafejnīcā. Negaidi. Anna.”
Māris nostāvēja dažas sekundes, pārlasot īso ziņu.
“Kafejnīcā?”
Viņš atvēra ledusskapi — iekšā bija tagad jau ierastais jogurtu, dārzeņu un vieglu uzkodu pārpilnība, bet nekas, ko varētu vienkārši paņemt un uzsildīt.
Viņš aizvēra durtiņas ar vieglu kairinājumu. Anna vienmēr gatavoja. Anna vienmēr klāja galdu. “Vai tad tam nevajadzētu tā darboties?” Kad pēc stundas viņa atgriezās ar Lindu, Māris sēdēja virtuvē, ēdot vakardienas vistu.
— Jūs bijāt kafejnīcā? — viņš jautāja, skatoties uz sievu.
— Jā, — mierīgi pamāja Anna, atsienot šalli.
— Kāpēc mani neaicinājāt?
Anna novilka mēteli, paskatījās uz viņu ar vieglu smaidu.
— Atsevišķs budžets, — viņa atgādināja.
Māris klusēja. Viņš domāja, ka ar atsevišķu budžetu iegūs vairāk brīvības. Bet nez kāpēc tagad viņš jutās nevis brīvs, bet gan nevajadzīgs.
“Es nedomāju, ka būs tā.”
Māris klusēdams ēda vistu, nepaceļot acis. Agrāk vakariņas bija kaut kas pašsaprotams. Viņš atnāca no darba, pārģērbās, un ēdiens jau stāvēja uz galda. Silts. Svaigs. Gatavs viņam. Tagad viņš ēda viens. Vistu uzsildīja pats. Piedevu nebija. Salātu — arī. Anna staigāja pa virtuvi, uzlika tējkannu, novietoja skapī produktus.
— Tev ir neomulīgi? — viņa pēkšņi jautāja.
Viņš pacēla acis, gatavojoties pateikt kaut ko asu, bet tā vietā… neko neteica. Viņam tiešām bija neomulīgi. Viņš pirmo reizi apzinājās, cik daudz viņš saņēma par brīvu. Tīri krekli. Svaiga maize. Gatavas brokastis. Uzmanība. Cik reižu viņš vienkārši apsēdās pie galda un ēda, pat neiedomājoties, ka kāds to ir izdarījis viņa labā.
Anna skatījās uz viņu mierīgi. Agrāk viņa būtu sajutusi žēlumu. Agrāk viņa būtu jautājusi: “Gribi, es tev kaut ko pagatavošu?” Bet tagad… Viņa jutās tikai vieglu nožēlu. Viņš pats to gribēja. Viņš pats piedāvāja atsevišķu budžetu. Viņš vienkārši neiedomājās, ko tas nozīmē patiesībā. Māris sēdēja viesistabā, virpinot rokās telefonu. Viņš ilgi skatījās ekrānā, tad ielika to kabatā.
Anna ienāca istabā, nolika uz galda krūzi tējas. Sevi. Viņam nepiedāvāja. Viņš dziļi ievilka elpu.
— Varbūt mums vajadzētu apspriest? — viņš beidzot teica, cenšoties, lai balss skanētu mierīgi.
Anna pacēla uzacis.
— Ko tieši?
Viņš vilcinājās.
— Nu… budžetu. Varbūt vajadzētu pārskatīt nosacījumus?
Viņa iedzēra malku, lēni, it kā baudot garšu, tad nolika krūzi.
— Tu neesi apmierināts?
— Jā nē, tas nav tas… Vienkārši, varbūt vajadzētu atkal ieviest kopēju budžetu?
Anna nedaudz noliecās galvu, pētot viņu.
— Un kāpēc?
Viņš samirkšķināja acis.
— Kāpēc? Tas ir ērtāk…
Viņa pasmaidīja, bet šajā smaidā bija kaut kas ironisks.
— Kam?
Viņš saspieda lūpas. Agrāk viņš domāja, ka vienkārši grib godīgumu finansēs. Lai viss ir skaidrs. Bet tagad viņš saprata: viņš grib atgūt pagātni. To mājīgumu, tās rūpes, to uzmanību, ko uzskatīja par pašsaprotamu. Bet Anna… Viņa jau skatījās uz visu citādi. Anna skatījās uz Māri mierīgi, bez kairinājuma, bet arī bez tā ierastā maiguma, pie kā viņš bija pieradis.
— Apspriest ko? — viņa atkārtoja. — Mēs taču vienojāmies.
Māris sajuta, kā iekšpusē kaut kas nepatīkami saraujas. Jā, viņi vienojās. Viņš pats to piedāvāja. Viņš domāja, ka viss būs vienkārši: viņa nauda — viņa, viņas nauda — viņas, un viņi beidzot atbrīvosies no bezgalīgiem sadzīves jautājumiem. Bet izrādījās, ka ar finansēm ir aizgājis kas vairāk.
Rūpes.
Siltums.
Ģimenes sajūta.
— Vienkārši, varbūt tas bija pārsteidzīgs lēmums… — viņš iesāka.
Anna nedaudz noliecās galvu, pētot viņu.
— Tu gribi, lai es atkal sāku visu plānot? Pirkt tavu kafiju, mazgāt tavas drēbes, rūpēties par tevi?
Viņš nezināja, ko atbildēt.
Anna turpināja:
— Tev kļuva neērti?
Jautājums tika uzdots tā, ka no tā nebija iespējams atbrīvoties. Agrāk viņš uzskatīja sevi par ģimenes galvu. Par to, kurš pieņem lēmumus. Bet tagad viņš sēdēja sievas priekšā un lūdza atgriezt vecos noteikumus. Bet tagad viņa bija pieņēmusi jauno dinamiku. Viņa saprata, ka vairs nebūs tā Anna, kas dzīvoja vīra interesēs. Vakarā Māris ieskatījās Annas kabinetā. Viņa sēdēja pie klēpjdatora, koncentrēti sitot pa tastatūru.
Agrāk viņš nekad nepievērsa uzmanību, ar ko viņa tur nodarbojas. Viņš zināja, ka viņai bija kaut kādi nelieli pasūtījumi, bet neuzskatīja to par nopietnu. Tagad viņš aizdomājās.
— Ar ko tu vispār nodarbojies? — viņš jautāja, atspiedies pret durvju stenderi.
Anna neatkāpās no ekrāna.
— Strādāju.
Viņš nošņācās.
— Nu jā. Bet kas konkrēti?
Viņa uzmeta viņam skatienu pāri monitoram.
— Rakstu rakstus, veidoju saturu. Jau sen.
Viņš sarauca uzacis.
— Sen?
— Jā, — mierīgi atbildēja viņa. — Es ar to pelnu.
Māris skatījās uz viņu, ne uzreiz saprotot viņas vārdu jēgu.
— Pagaidi… Tu gribi teikt, ka tev ir savs ienākums?
Anna pamāja.
— Protams.
Viņš apklusa, mēģinot sagremot informāciju.
— Bet… Es domāju, ka tu biji atkarīga no manis, — viņš beidzot nomurmināja.
Anna nedaudz pasmaidīja.
— Tas ir tas, ko tu domāji.
Viņa atkal atgriezās pie klēpjdatora, atstājot viņu ar šo domu. Māris pēkšņi saprata, ka viņš neko nezina par savas sievas dzīvi. Viņš bija pieradis uzskatīt viņu par piedēkli sev. Par sievieti, kura gaida viņa algu, kura plāno izdevumus, kura ir atkarīga no viņa. Bet tagad izrādījās, ka viņa jau sen būvē savu dzīvi. Un šī dzīve pilnībā iztiek bez viņa. Māris stāvēja kabineta durvīs, it kā neatpazīstot sievu.
— Bet… — viņš vilcinājās, meklējot vārdus. — Tu taču vienmēr teici, ka mūsu budžets ir kopējs.
Anna atgāzās krēslā un paskatījās uz viņu ar vieglu pārsteigumu, it kā viņš tikko būtu pajautājis kaut ko pavisam acīmredzamu.
— Jā, — viņa pamāja. — Tad tas tā bija.
— Bet tu taču nestrādāji.
Viņa pasmīnēja.
— Un tu tā domāji.
Māris sastinga. Kaut kas viņas balsī…vienkārša faktu konstatācija. Viņš vienmēr bija dzīvojis ar pārliecību, ka nauda ģimenē — viņa zona. Viņš nesa algu, sadalīja tēriņus, lēma, cik atlikt. Viņš domāja, ka bez viņa viņai būs grūti. Bet tagad viņa priekšā sēdēja mierīga, pārliecināta sieviete, kura jau sen dzīvo pēc saviem noteikumiem. Un Māris pēkšņi saprata, ka visu šo laiku ir kļūdījies.
Māris sēdēja viesistabā, skatīdamies tējas krūzē. Agrāk šeit bija viņa kafija. Ko Anna pirka. Agrāk vakariņas gaidīja viņu uz galda. Ko Anna gatavoja. Agrāk drēbes pašas par sevi parādījās tīras skapī. Jo Anna mazgāja. Viņš pat neaizdomājās par to. Viņš vienkārši dzīvoja, bet viņa radīja viņam komfortu. Un lūk, tagad, kad tas viss pazuda, viņš pēkšņi apzinājās, cik daudz viņa viņa labā darīja. Un cik ļoti viņš nepamanīja.
Anna pagāja garām, nepateikusi ne vārda. Viņa vairs negaidīja viņa apstiprinājumu. Agrāk viņa jautāja: “Kā tev garšo vakariņas?”, “Tev ir ērti?”, “Tu neiebilsti, ja es to nopirkšu?” Tagad viņa vienkārši dzīvoja tā, kā viņai bija nepieciešams.
— Anna, — viņš pasauca.
Viņa pagriezās, bet viņas acīs nebija ierastās gaidīšanas.
— Jā?
Viņš gribēja pateikt kaut ko svarīgu. Gribēja atvainoties. Vai pajautāt, kad viss tā mainījās. Bet tā vietā tikai izspieda:
— Nekas.
Anna pamāja un aizgāja.
Un Māris saprata
Bet, šķiet, par vēlu. Linda sēdēja uz dīvāna blakus mammai, šķirstot kaut ko telefonā.
— Mammu, un kā labāk uzkrāt naudu? Nu, lai netērētu uzreiz, bet atliktu?
Anna atraujas no grāmatas un paskatījās uz meitu ar vieglu smaidu.
— Gribi iemācīties plānot budžetu?
Linda pamāja.
— Jā. Tu taču kaut kā pati tiec galā…
Anna nebija pārsteigta. Agrāk šādas sarunas Linda veda ar tēvu. Viņš vienmēr lasīja lekcijas par finansēm, par to, kā pareizi tērēt, kā sadalīt naudu. Bet tagad meita vairāk konsultējas ar mammu. Jo redz: mamma prot būt neatkarīga. Māris stāvēja durvīs, klusēdams vērojot viņas. Agrāk Linda nāca pie viņa pēc atbildēm. Tagad — pie Annas.
Māris sēdēja savā kabinetā, šķirojot papīrus, bet domas jaucās. Viss, kas agrāk bija viņa — māja, ģimenes kārtība, pat ierastā rutīna — tagad izslīdēja. Anna vairs nejautāja, kā labāk rīkoties. Vairs negaidīja viņa apstiprinājumu. Viņa vienkārši dzīvoja. Māris atcerējās, kā agrāk visu lēma: kur brauks atvaļinājumā, kādus lielus pirkumus veikt, ko pirkt mājai.
Bet tagad Anna negaidīja viņa lēmumus.Viņa vienkārši ņēma un darīja. Pati. Bez viņa. Viņš sajuta, kā iekšpusē ceļas dīvaina sajūta. Agrāk viņš bija galvenais. Bet tagad… tagad viņa loma mājā bija mainījusies. Anna, tikmēr, stāvēja pie loga ar tējas krūzi un skatījās uz vakara pilsētu. Viņa domāja, ka daudz zaudēs, kad pārtrauks dzīvot vīra ērtību labā. Bet patiesībā viņa tikai ieguva.
Tagad viņai nevajadzēja būt “sievai, kurai jādara”. Ne vajadzēja domāt, vai viņam patiks vakariņas. Nevajadzēja jautāt, vai viņa drīkst tērēt naudu sev. Viņa vienkārši bija sieviete, kura dzīvoja savu dzīvi. Un pirmo reizi ilgu laiku viņai bija viegli. Linda sēdēja blakus mammai, ierakstot kaut ko bloknotā.
— Vispirms atliec desmit procentus? — viņa precizēja.
Anna pamāja.
— Jā. Un neaiztiec tos. Tas ir tavs finanšu spilvens. Un tad plāno tēriņus, pamatojoties uz atlikušo.
Linda domīgi iekoda pildspalvā.
— A tu sen tā dari?
Anna pasmaidīja.
— Sen. Vienkārši agrāk tu to nepamanīji.
Linda pamāja, pārdomājot dzirdēto. Agrāk par naudu runāja tēvs. Viņa redzēja, kā mamma pieņem lēmumus pati, bez svešiem padomiem un atļauju. Viņa redzēja, kā mamma dzīvo pēc saviem noteikumiem. Un saprata — lūk, tā ir īsta brīvība.
Vakars. Klusums mājā kļuva par kaut ko ierastu. Ne mājīgu, ne saspringtu — vienkārši citādu. Anna sēdēja viesistabā ar grāmatu, bet nelasīja. Māris ienāca, apstājās pie durvīm. Viņa sajuta viņa klātbūtni, bet nepacēla acis.
— Tu patiesi gribi, lai viss tā arī paliek? — viņš beidzot jautāja.
Anna paskatījās uz viņu.
—Un tu?
Lasi vēl: Meža eņģelis – garastes zīlīte; kā tā izskatās un kāds ir stāsts par šo interesanto putnu
Māris atvēra muti, bet apklusa. Viņš nezināja, ko grib. Viņš domāja, ka grib brīvību. Tagad viņš to ieguva. Bet kāpēc tad mājā kļuva tik auksts? Kāpēc vakariņas tagad nav tādas, kāpēc sarunas neplūst pašas par sevi, kāpēc viņš vairs nav galvenais? Viņš paskatījās uz Annu. Viņa gaidīja atbildi. Bet viņš nezināja, ko teikt. Ilga pauze. Un šajā pauzē viņi abi saprot: Viss ir mainījies.
Un vairs neatgriezīsies. Māris sēdēja tumsā, skatoties pa logu. Pēdējā laikā viņš saprata daudz ko. Viņš vienmēr domāja, ka grib taisnīgumu, skaidru pienākumu sadalījumu, atsevišķu budžetu. Bet tagad, kad tas viss kļuva par realitāti, viņš jutās nevis brīvs, bet gan pazudis. Agrāk viņš uzskatīja sevi par galveno. Par to, kurš vada ģimeni, pieņem lēmumus, atbild par finansēm.
Un Māris pēkšņi aizdomājās: a vai viņš tiešām gribēja līdztiesību? Anna šajā laikā gulēja gultā, skatoties griestos. Viņa domāja par pagājušajiem mēnešiem. Par to, kā viņa baidījās, ka netiks galā bez Māra. Ka bez viņa iesaistīšanās, viņa kontroles, viņa algas dzīve apstāsies. Bet nē. Viņa tika galā. Un pirmo reizi apzinājās: viņai ir izvēle. Ne tāpēc, ka viņš viņai atļāva. Ne tāpēc, ka “tā būs godīgi”. Bet tāpēc, ka viņa pati nolēma tā dzīvot.
Tagad Māris domāja, kā atgūt to, ko zaudēja. Bet Anna pirmo reizi jutās, ka neko nezaudēja, a tikai ieguva. Tas nebija gals. Tas bija sākums. Viesistabā Māris klusēdams sēdēja pretī Annai. Neviens no viņiem nezināja, ar ko viss beigsies. Viņi varēja atrast jaunu līdzsvaru. Starp viņiem vairs nebija iepriekšējo noteikumu. Nebija ierasto lomu. Tikai jautājums:
Kā tagad būt tālāk?
Anna paskatījās uz viņu mierīgi. Māris nopūtās. Fināls bija atkarīgs no abiem.
Dzīves un sadzīves atziņa
Mums vienmēr šķiet, a tam otram ir vieglāk. Tikai es esmu tas, kuram grūti. Es pelnu, es izlemju. Tikai mēs nez kāpēc neredzam cik daudz otrs dara mūsu labā. Tas krekls neizgludināsies pats. Un ja liekas – kas tad tur ir izgludināt kreklu. Tad dariet to 15 gadus dienu no dienas un tad jūs sapratīsiet, ka kreklu vairs pat rokās ņemt negribās. Bet…. ir viens bet.
Ja vīrs pienāks, samīļos un pateiks – tu esi labākā kreklu gludinātāja pasaulē. Viss izmainīsies. Vārdiem ir milzīgs spēks. Un nav nekā trakāka ja tevi nenovērtē gadiem…
